Capital R lūdza mani padomāt par to, kā savienoju divas pasaules – ģimeni un politiku. Te nedaudz manas pārdomas, kas tapušas nakts melnumā (jo kad savādāk?). Paldies, Mārtiņš Eņģelis par brīdi pārdomām.
“Kas ir tās lietas, kas dara cilvēku laimīgu? Man tās ir divas – būšana kopā ar savu ģimeni un iespēja profesionāli ar savu darbu pievienot vērtību. Kā šīs divas pasaules apvienot un vai ir iespējams līdzsvars? Es joprojām meklēju, kā šīs divas pasaules turēt līdzsvarā.
Tikai tad, kad man piedzima meitiņa, es sāku apzināties, ka dzīves jēga ir dzīvot kopā ar saviem mīļajiem un redzēt bērnus pieaugot, sekot notikumiem savu draugu dzīvēs un izdzīvot kopā būšanas laiku ar sev tuviem cilvēkiem.
Līdz bērnu piedzimšanai, mēs ar vīru bijām pašpietiekami – strādājām, atpūtāmies, ceļojām, gulšņājām – tomēr ar bērnu ienākšanu ģimenē pamainījās ikdienas dinamika. Pa vidu visam, parādījās vēl kāds ar savām vēlmēm, vajadzībām, mīlestību. Un laikam nav labākas sajūtas, kā samīļot savu bērniņu, smieties un kopā iet vannā. Es arī saprotu, ka laika sprīdis, kamēr es būšu vajadzīga saviem bērniem ir neliels. Vēlāk viņi palūgs mani aizvērt durvis un likt viņus mierā. Taču, esmu novērojusi, ka, ja pārāk ilgu laiku esmu mājās, es varu palikt īgna.
Un tad ir manas dzīves otra šķautne – profesionālā dzīve. Es enerģiju smeļos no ikdienas komunikācijas ar cilvēkiem, spējas aizsākt un iekustināt procesus, iespējas apgūt jaunas zināšanas, domāšanas un darīšanas. Šajā procesā es rodu prieku. Diemžēl, politikā bieži tieši pēcpusdienas un vakari ir svarīga dienas sastāvdaļa, jo notiek sapulces, pieņemšanas un tikšanās ar iedzīvotājiem. Un šis laiks sakrīt ar bērnudārza slēgšanu un ģimenes vakariņām. Un tad ir jādara izvēles pa labu ģimenei vai profesionālai dzīvei.
Kā šīs divas pasaules – ģimeni un politisko dzīvi – apvienot vai turēt līdzsvarā? Grūti. Es nezinu, vai vispār ir iespējams līdzsvars, jo smadzenes turpina risināt kādu notikumu arī atnākot mājās. Mana pārliecība ir, ka šīs divas pasaules ir iespējams apvienot, tikai, tad, ja ir otrs cilvēks, kas var piesegt ģimenes pusi. Man ir paveicies, jo mans vīrs ir gana elastīgs, saprot manas vajadzības, nerāda saskābušu seju, kad saku, ka būšu mājās desmitos. Taču arī šī pacietība nav bezgalīga, un to es apzinos, kad man ir jāizdara izvēles. Es neesmu arī atbrīvota no bērnu mazgāšanas, ģērbšanas, gulēt iešanas, ēst gatavošanas, mājas piekārtošanas, slimošanas un citiem sadzīves jautājumiem.
Protams, ka visu tomēr nevar paspēt. Es jau kādu laiku neesmu bijusi uz teātri, koncertiem, izstādēm, ballītēm. Bet es nesūdzos, gan jau vēl paspēšu. Tāpat, man nav ideālā kārtībā sakārtots skapis, izgludinātas drēbes, un vienmēr kārtīga māja, neesmu bijusi pie kosmetologa, manikīra vai uz masāžu, arī grāmatas sanāk palasīt retāk, pazīmēt pavisam maz… Laikam no kaut kā ir tomēr jāatsakās, bet, atsakoties no šī, es rodu laiku tam, kas dod man patiesu gandarījumu.
Profesionālā dzīve mani visbiežāk pozitīvi uzlādē, es jūtu prieku par padarīto, par satiktajiem cilvēkiem, un bērni šo prieku sajūt, kad atnāku mājās. Laimīga mamma, laimīgi bērni.”
ineseandersone.com 