Velns ir detaļās – arī domājot par ērtu un draudzīgu pilsētu

“Jums ir brīnišķīga pilsēta!” Rīga saņēma komplimentu no diviem augstākās raudzes pilsētplānotājiem Keneta Krukemeiera un Barbaras Knehtas no ASV. Man bija iespēja pavadīt kopā desmit dienas, izrādot dažādas Rīgas vietas, pārvietojoties ar sabiedrisko transportu un tiekoties ar apkaimju aktīvajiem iedzīvotājiem no Bolderājas, Kundziņsalas, Pārdaugavas, Mežaparka un citām Rīgas apkaimēm.

Šīs dienas bija kā privātstunda pilsētplānošanā un galva kūpēja no dažādiem pasaules pilsētu piemēriem. Desmit atziņas apkopoju kā ceļamaizi, domājot par to, kādi uzlabojumi būs jāveic Rīgā:

  • Domāt par cilvēkiem, kas dzīvo visā pilsētā, – lai iedzīvotājiem tuvu mājām būtu nepieciešamie pakalpojumi – bērnudārzs un kvalitatīva skola, apkaimes centrs ar iespēju pulcēties gan ārā, gan iekštelpās, zaļās zonas, bērnu laukums, kultūras baudīšanas iespējas un veikali. Šāda apkaimju centru pilsētvide ir jāveido, lai cilvēkiem būtu patīkami dzīvot savā pilsētā. Bibliotēkām ir iespēja kļūt par atvērtiem iedzīvotāju tikšanās centriem. Tas nozīmē, ka Rīgai ir būtiski domāt ne tikai par draudzīgu pilsētvidi Rīgas centrā, bet 20 mazāka mēroga apkaimju centriem.
  • Vilciens ir mūsu metro – salīdzinoši ātri varam nokļūt no un uz Rīgu, taču vilciens būtu jāintegrē ar pārējo Rīgas sabiedrisko transportu, gan salāgojot biļešu norēķinus, gan atiešanas un pienākšanas laikus. Ideāli, ja mēs varētu no Imantas nokļūt VEF ātri un nepārsēžoties. Protams, pieejamība!!! Cilvēkam ratiņkrēslā vai jaunai māmiņai vilciens pašlaik nav draudzīgs.
  • Labiekārtotas pieturas un transporta savienojumi, lai sabiedriskais transports būtu pirmā izvēle – cilvēkiem ir ērti jānokļūst pieturā, nevis jāiet pa izmīdītu taku, pieturām ir nepieciešamas apsēšanās iespējas un nojume, lai nebūtu jāstāv lietū un vējā, protams, arī velonovietnes pie stacijām un lielākajiem transporta mezgliem.
  • Ja cilvēki ir iegādājušies auto, viņus ir grūtāk pārsēdināt atpakaļ sabiedriskajā transportā. Būtu jāinvestē sabiedriskā transporta ātrumā, ērtumā un savienojamībā, lai tie, kuri pašlaik izmanto sabiedrisko transportu, būtu motivēti to turpināt darīt. Ātrie risinājumi – sabiedriskā transporta joslas, stundas biļete, mikroautobusi, kas atved līdz stacijai no tālākas apkaimes.
  • Pirms būvēt jaunu, trīs reizes nomērīt – visas kapitālās izmaksas jaunajās būvēs kā tiltos, pārvados ir finanšu ietilpīgas gan to uzbūvēšanā, gan uzturēšanā. Ir jāveic rūpīgas kalkulācijas, vai mēs varēsim to atļauties ilgākā termiņā. Ņemot vērā esošo tiltu un ielu stāvokli Rīgā, prioritātei ir jābūt esošās infrastruktūras savešanai kārtībā. Esošie Rīgas attīstības plāni ar Ziemeļu koridoriem ir jāpārveido, ņemot vērā reālās budžeta iespējas.
  • Park and Ride neatrisinās visas problēmas – bieži piesauktais Park&Ride ir nepieciešams, bet tas neatrisinās auto pieplūdi Rīgā. Vienā tādā stāvlaukumā var novietot 200 – 300 auto, taču Rīgā ik dienu iebrauc vairāki desmiti tūkstoši auto. Risinājums ir motivēt pārsēsties Pierīgas autovadītājus vilcienā.
  • Rīga ir zaļa pilsēta, bet vajag Rīgu sakārtot – iekšpagalmi, piebraucamie ceļi, zaļās zonas bieži ir izbradātas, bedrainas, ar dažādām padomju laika betona paliekām. Bieži šī nav pašvaldības zeme, taču, radot “burkānus” kā iekšpagalmu sakārtošanas grantus, tos var sakārtot.
  • Kopienu dārziņi kā sociālā struktūra – Barbara bija priecīga apmeklēt Mežaparka dārziņu teritoriju, un pastāstīja par kopienu pilsētas dārziem kā metodi, kā izveidot attiecības starp iedzīvotājiem, apgūt jaunas prasmes, mācīties par ekoloģisku dzīvesveidu. Mazdārziņu un pilsētu dārzu kultūras attīstība ir vēl viena neattīstīta Rīgas iespēja, jo mums ir gan tradīcijas, gan zaļās zonas. Kāpēc gan Matīsa tirgus centrā nevarētu būt iedzīvotāju kopienas dārzs…
  • Trūkstošas norādes – paskatoties uz Rīgu ar viesa acīm, ir skaidrs, ka pilsēta domā, ka visiem ir zināms, kur  esmu nonācis un kā dodos tālāk. Piemēram, pat uz Rīgas stacijas nav rakstīts Centrālā stacija Rīga un pie tuneļa nav norādes, kur tas cilvēku aizvedīs – tikai kāpnes pazemē. It kā šīs ir nelielas detaļas, bet tās padara pilsētu saprotamu un ērtu.
  • Kur ir cilvēki ar invaliditāti? Uz šo jautājumu atbildēju, ka visdrīzāk – savās mājās. Jā, jo pilsēta ir kā šķēršļu zona ar pakāpieniem un nepielāgotām ietvēm. Taču arī Rīgā dzīvo tūkstošiem cilvēku ratiņkrēslā, un vides pieejamība ir demokrātiskas pilsētas sākums.

Rīgai ir milzīgs potenciāls. Mums ir skaista arhitektūra, labs pilsētas plānojums, dažādi kultūras notikumi, universitātes un aktīvi iedzīvotāji. Vajadzīga tikai gudra un godprātīga pilsētas pārvaldība.

Es ticu, ka ir iespējams Rīgu padarīt  par pilsētu, kur cilvēki vēlas dzīvot. Tam ir vajadzīgs gan vizionāra redzējums, gan uzmanības piešķiršana detaļām, jo, kā saka amerikāņi, Devil is in the Detail  jeb velns ir detaļās, arī pilsētvidē.

Komentēšana ir slēgta.

Veidojiet bezmaksas vietni vai emuāru vietnē WordPress.com

Up ↑

%d bloggers like this: