Astana ir pilsēta, kas ir izaugusi stepes vidū un pēdējo 10 gadu laikā krasi pārmainījusies – no lauka kļuvusi par augstceltņu koncentrāciju. Manā asociācijās Astana ir Šanhajas, Ziepniekkalna un Minskas krustojums.
Lai gan pēc labākajām varas arhitektūras tradīcijām, ēkas ir būvētas tā, ka cilvēks to priekšā jūtas mazs un vārgs, tomēr pilsēta ir centusies arī padomāt par cilvēku ērtību.
Ko Rīga varētu aizņemties no Astanas:
1) Zaļais bulvāris gājējiem – ar strūklakām, puķu dobēm un saldējumu stendiem. Gājēju zaļais bulvāris ir apmēram 3 km garš un vijās cauri visam centram. Populāra pastaigas vieta iedzīvotājiem. Tāda gājēju iela sen Rīgā būtu vajadzīga…
2) Soliņi – soliņu nekad nevar būt par daudz. Soliņi, gan ēnā, gan saulē, gan uz ielas, gan parkā. Soliņi kā dizaina elementi…
3) Rotaļu laukumi un basketbola grozi māju pagalmos un parkos – Astanā ir ļoti daudz bērnu, un ap katru stūri var atrast labiekārtotu bērnu laukumu un sakārtotu pagalmu.
4) Pieejamība – pa centru ar bērnu ratiņiem pārvietoties ir salīdzinoši ērti. Protams, ne visas ielu apmales ir pielāgotas, bet ratiņi jānes bija retāk nekā Rīgā.
5) Arhitektūra – jaunās mājas, kas tiek celtas nav tikai stikla kastītes, bet arī ieņem savdabīgas formas, kļūstot par pilsētas seju. Piemēram, milzīgas trīstūra formas iepirkšanās centrs vai ovālas formas arhīvs. Arīdzan ir padomāts ne tikai par publisko, bet arī dzīvojamo ēku izgaismošanu naktī.
Astanai pietrūkst savukārt Rīgas šarms ar mazajām ieliņām, kokiem, mājīgām kafejnīcām… Taču tas no jauna atgādināja, ka Rīgā arī šo radošo vidi ir mērķtiecīgi jāveido.
ineseandersone.com 